Dzīve man vispār ir pavisam savādāka kā pirms gada. Strādāju divos darbos, mājās esmu varbūt vienu pēcpusdienu nedēļā. Miega trūkst, svarā esmu nokritusies, kompensatori gribas ēst, un arī psiholoģiski grūti. Un tomēr man patīk abi mani darbi. Kopš agras bērnības gribēju būt ārste, un kopš 1. kursa MF gribēju būt pasniedzēja! Dzīvoju kopā ar savu mīļo cilvēku, kas uzliek papildus prieku un papildus pienākumus. Es pat taisu ēst! Un viņš mani ik rītus mani aizved uz darbu, un vēlajos vakaros atved mājās. Visumā - parasta, nogurdinoša, citu acīm varbūt garlaicīga ikdiena ar saviem kāpumiem un kritumiem, bet apmēram tāda, kādu esmu vēlējusies.
Bet cilvēka dzīvē vienmēr ir tā, ka, iegūstot to, ko vēlamies, mēs kaut ko arī aiz sevis atstājam. Un atklājam, ka mums tā pietrūkst. Kaut vai laika, lai satiktos ar draugiem vai aizietu uz kino; vakara sarunu ar mammu un vecotēvu; vai gluži vienkārši mūzikas, kas ik rītu skanēja austiņās, braucot garo ceļu aukstā trolejbusā.